Archives

Home Darba likums
Darba līguma saturs

Darba līgums – kas jāņem vērā darbiniekam un darba devējam

Darba līgums ir svarīgs dokuments, kas aizsargā gan darbinieka, gan darba devēja intereses. Tas ir juridisks dokuments, kas regulē darba attiecības starp darbinieku un darba devēju. Darba līgums nosaka abpusējas tiesības un pienākumus, tāpēc ir svarīgi rūpīgi iepazīties ar līguma saturu pirms tā parakstīšanas.

Bieži darba līguma slēgšanai tiek izmantots darba līguma paraugs, bet svarīgi ir zināt būtisko par darba līguma saturu, tā sastāvdaļām.

Pēc piederības darba līgums atbilst civiltiesiskiem līgumiem – tas ir divpusējs, konsensuāls (saistīts ar vienošanos) un atlīdzības līgums. Ar darba līgumu atbilstoši Civillikuma 2178. pantam viena puse – darbinieks, uzņemas strādāt darbu otrai pusei – darba devējam, par atlīdzību.

Turklāt Darba likuma 28. un 39. pants precizē darba līguma būtību, un nosaka, ka līgums ir darbinieka un darba devēja vienošanās, saskaņā ar kuru darbinieks uzņemas veikt noteikto darbu, pakļauties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs uzņemas maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.

Darba līguma sastāvdaļas

  • Būtiskās sastāvdaļas, bez kurām darba līgums nevar tikt uzskatīts par noslēgtu:
    • veicamais darbs, t.i., profesija, atbilstoši Profesiju klasifikatoram;
    • darba samaksa, un, ņemot vērā, ka darba līgums ir atlīdzības līgums, vienošanās par kāda noteikta darba veikšanu bez maksas nav uzskatāma par darba līgumu; Ja šāds apmērs nebūs noteikts līgumā, tādā gadījumā, ja nonāks attiecību noskaidrošana līdz tiesai, atbilstoši Civillikuma normai atlīdzības apmēru pēc sava ieskata nosaka tiesa.
    • darbinieka pakļaušanās darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem.
  • Dabiskās sastāvdaļas (Civillikuma 1471. pants) ir tās darījuma sastāvdaļas, kuras ir saprotamas pašas par sevi, taču tās var atcelt un grozīt ar īpašu vienošanos; Tie ir daži punkti, kas parasti ir iekļauti, pat ja par tiem nav tieši runāts un tie ir:
    • droši un veselībai nekaitīgi darba apstākļi: darba devējam jānodrošina darbiniekam droša un veselībai nekaitīga darba vieta;
    • darba un atpūtas laiks: darbiniekam ir tiesības uz noteiktu darba laiku un atpūtas laiku;
    • darbinieka tiesības slēgt darba līgumu ar citiem darba devējiem: darbiniekam ir tiesības strādāt pie vairākiem darba devējiem, ja vien tas nav aizliegts darba līgumā.
  • Nejaušās sastāvdaļas ir tādi līguma noteikumi, kas nav obligāti un ne vienmēr tiek iekļauti darba līgumā. Tie tiek pievienoti līgumam pēc pušu vienošanās un var precizēt vai papildināt līguma būtiskās un dabiskās sastāvdaļas. Nejaušās sastāvdaļas var ietvert:
    • pārbaudes laiks – laiks, kurā darba devējs un darbinieks var novērtēt viens otru un izlemt, vai turpināt darba attiecības;
    • darba samaksas palielināšanas nosacījumi, piemēram, piemaksa par kvalifikācijas celšanu vai svešvalodu prasmi;
    • termiņi: pārbaudes termiņš, līguma termiņš, ja tiek slēgts darba līgums uz noteiktu laiku;
    • uzlikumi: darba devēja apņemšanās segt kvalifikācijas paaugstināšanai nepieciešamos izdevumus, darbinieka apņemšanās ievērot komercnoslēpumu.

Darba līguma forma

Atbilstoši Darba likuma 40. panta pirmajai daļai darba līgums ir slēdzams rakstveidā pirms darba uzsākšanas. Par to jāgādā darba devējam.

Līguma rakstveida forma ir ļoti svarīga situācijās, ja rodas darba strīdi. Likumdevējs ir noteicis darbinieka aizsardzību šādās situācijās Darba likuma 41. panta trešajā daļā: “Ja darba devējs nenodrošina darba līguma noslēgšanu rakstveidā un darba devējs vai darbinieks nevar pierādīt citu darba tiesisko attiecību pastāvēšanas ilgumu, noteikto darba laiku un darba samaksu, uzskatāms, ka darbinieks jau nodarbināts trīs mēnešus un viņam ir noteikts normālais darba laiks un minimālā mēneša darba alga.”

Dokumenti darba līguma noslēgšanai

Ja iepriekš dokumenti, kas bija vajadzīgi līguma noslēgšanai, tika kopēti, kopš Vispārīgās datu aizsardzības regulas stāšanās spēkā tie darba devējam ir tikai jāuzrāda. Darba devējs ir tiesīgs pierakstīt tajos norādīto informāciju, piemēram, dokumenta numuru, izdošanas datumu.

Darba līguma sagatavošanai darba devējam var būt nepieciešami šādi dokumenti, kuri darbiniekam ir jāuzrāda:

    • personu apliecinošs dokuments (pase vai ID karte),
    • ar amatu saistīti dokumenti (izglītības diploms, vadītāja apliecība),
    • valodas prasmes apliecinājums,
    • izziņa no sodu reģistra.

Pirms darba attiecību uzsākšanas saskaņā ar darba tiesību normām pretendentam ir jāiesniedz medicīniskās pārbaudes atzinums, t.i., jāveic obligātā veselības pārbaude. Obligātā veselības pārbaude jānodrošina (jāapmaksā) darba devējam.

Darba līguma noslēgšana

Gan pretendents, gan darba devējs var izlemt vai slēgt, vai neslēgt darba līgumu un kādam jābūt tā saturam. Darba līgums jāparaksta abām pusēm pirms darba uzsākšanas. Pirms darbinieks uzsāk strādāt, darba devējam jāpaziņo par jaunu nodarbinātību Valsts ieņēmumu dienestam.

Vienojoties slēgt darba līgumu, līguma puses nedrīkst vienoties par noteikumiem, kas pasliktina darbinieka stāvokli salīdzinājumā ar likumdošanu. Būtiski zināt, ka darba līgumu ar darbinieku noslēgt uz pārbaudes laiku, un pēc tam noslēgt “īsto darba līgumu” Darba likums neparedz. Nodibinot darba attiecības ar darbinieku, tiek noslēgts viens darba līgums.

Darba attiecību laikā puses var vienoties par tā grozījumiem, taču citu darba līgumu konkrēto darba attiecību laikā puses neslēdz. Vēl ir svarīgi zināt, ka ir svarīgi zināt, ka Darba likumā ir īpaša norma (6. pants), kurā ietverta darbinieka tiesisko stāvokli pasliktinošu noteikumu spēkā neesamība.

Līguma parakstīšana ir iespējama gan fiziski, to parakstot papīra formātā, gan elektroniski, parakstot ar drošu elektronisko parakstu. Katra no pusēm glabā savu līguma eksemplāru. Ja līgums tiek parakstīts elektroniski, darbiniekam jāraugās, lai pie viņa glabātos līguma eksemplārs ar abu pušu elektroniskajiem parakstiem.

Darbiniekam ir tiesības norādīt uz neatbilstībām darba līguma projektā un lūgt tās izlabot. Ja darba devējs nevēlas novērst trūkumus, darbiniekam ir tiesības atteikties no darba līguma parakstīšanas. Darbinieks var konsultēties ar juristu vai Valsts darba inspekciju par darba līguma saturu.

Kādas ir biežākās kļūdas un nepilnības darba līgumā

Visbiežāk darba līgumos nav norādīts precīzs nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks. Tāpat darba devēji mēdz kļūdīties nenorādot precīzu darba vietu. Bieži trūkst nolīgtā darba raksturojums vai nav atsauces uz dokumentu, kur tas norādīts, piemēram, amata aprakstu.

Vai darba devējam ir pienākums 1.septembrī piešķirt brīvdienu

Mācību gada pirmā diena daudzās ģimenēs ir svētku diena, kuru ģimene vēlas pavadīt kopā. Darba likums tiesības uz brīvu dienu skolēnu vecākiem neparedz. Taču Darba likums paredz abiem vecākiem vienu papildatvaļinājuma dienu, ja ir viens vai divi bērni, ko var izmantot arī 1.septembrī. Protams, ka darba devējs var darbiniekiem sakarā ar mācību gada sākumu paredzēt labvēlīgākus nosacījumus par tiem, kas noteikti Darba likumā.

Iespēja papildatvaļinājums

Darba likuma 151.pants nosaka:

(1) Ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu piešķir:

  1. darbiniekiem, kuru aprūpē ir trīs vai vairāk bērnu vecumā līdz 16 gadiem vai bērns invalīds līdz 18 gadu vecumam, – trīs darba dienas;
  2. darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku, – ne mazāk kā trīs darba dienas;
  3. darbiniekiem, kuru aprūpē ir mazāk par trim bērniem vecumā līdz 14 gadiem, – ne mazāk par vienu darba dienu.

Kopš 2015.gada Darba likumā ir paredzētas 3.punktā noteiktās tiesības uz vienu papildatvaļinājuma dienu vecākiem, kuriem ir viens vai divi bērni. Turklāt šīs tiesības var izmantot abi vecāki. Tiesiskais regulējums neparedz šīs papildatvaļinājuma dienas piesaisti konkrētam datumam, lai vecākiem būtu izvēles iespēja kad izmantot šo dienu.

Likumdevējs arī nav ierobežojis šo tiesību normu ar kādu īpašu papildnosacījumu minētās tiesības ierobežošanā. Tādējādi papildatvaļinājuma diena pienākas ikvienam bērna vecākam, kas, iesniedzot iesniegumu, var darba devējam uzrādīt apliecinošu dokumentu, ka ir bērna tēvs vai māte un bērns vēl nav sasniedzis 14 gadu vecumu.

Papildatvaļinājuma diena nav saistāma ar kopīgi vai šķirti īstenotām bērna aprūpes tiesībām. Tātad nav būtiski, vai bērns dzīvo pie viena no vecākiem vai ar abiem vecākiem kopā.

Papildatvaļinājuma dienas netiek summētas. Proti, dienu skaits Darba likuma izpratnē nepalielinās, ja, piemēram, bērnam, kas ir invalīds, ir 9 gadi. Tātad darba devējs, vecākam piešķirot papildatvaļinājumu, ņems vērā Darba likuma 151.panta pirmās daļas 1.punktu un piešķirs 3 papildatvaļinājuma dienas, nevis abus papildatvaļinājumus – gan par bērnu invalīdu trīs dienas, gan par to, ka bērns ir vecumā līdz 14 gadiem – vienu dienu.

Papildatvaļinājuma dienas ir apmaksājamas saskaņā ar Darba likuma 75.pantu: Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma vai apmaksātā papildatvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vai stundas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu vai stundu skaitu atvaļinājuma laikā.

Turklāt 151.panta trešajā daļā ir noteikts, ka arī ikgadējais apmaksātais papildatvaļinājums tiek pārcelts vai pagarināts darbinieka pārejošas darbnespējas gadījumā.

Svarīgi ņemt vērā, ka ikgadējo apmaksāto papildatvaļinājumu par kārtējo gadu piešķir un to izmanto līdz nākamā gada ikgadējam apmaksātajam atvaļinājumam.

Darba devējs var paredzēt labvēlīgākus nosacījumus

Koplīgumā puses var vienoties par jebkuriem ar darba attiecībām saistītiem jautājumiem, tajā skaitā par darbinieku sociālo aizsardzību, par papildu garantijām, kuras darba devējs nodrošina darbiniekiem. Darba devējs un darba ņēmējs darba līgumā vai darba koplīgumā var vienoties, ka vecākiem, kuru bērni sāk skolas gaitas, 1.septembris ir brīvs.

Par brīvdienu mācību gada pirmajā dienā darbinieks un darba devējs var atsevišķi vienoties arī tad, ja šis jautājums nav atrunāts darba līgumā vai koplīgumā. Proti, arī iestādes vai uzņēmuma darba kārtības noteikumos vai citā iekšējā dokumentā, piemēram, sociālo garantiju nolikumā, var paredzēt šādu iespēju, neliekot darbiniekiem izmantot dienu no ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma vai arī atvaļinājumu bez darba samaksas saglabāšanas vai arī papildatvaļinājuma dienu.

Iestādes vai uzņēmuma iekšējos dokumentos darba devējs var noteikt arī, ka darbiniekam 1.septembris tiek piešķirta kā neapmaksāta brīva diena, taču attiecībā uz visiem darbiniekiem ir jāievēro vienlīdzīgu tiesību princips – darba devējs nedrīkst radīt situāciju, ka vieniem darbiniekiem vienādos apstākļos darba diena tiek apmaksāta, bet citiem tādos pašos apstākļos darba dienu neapmaksā.

Darbinieka tiesības uz darba laika organizācijas pielāgojumu

No 01.08.2022. ir spēkā grozījumi Darba likuma 148. pantā, kas noteic, ka darbiniekam, kuram ir bērns līdz astoņu gadu vecumam, ir tiesības prasīt darba devējam noteikt darba laika organizācijas pielāgojumu (piemēram, elastīgu darba laiku) un tiesību veikt darbu attālināti. Darba devējam viena mēneša laikā ir jāizvērtē un jāsniedz darbiniekam atbilde, vai ir iespējams šādu pielāgojumu nodrošināt.

Lai būtu iespēja mazo skolēnu ievadīt jaunajā skolas dzīvē, viens no vecākiem var darba devējam pieprasīt nepilnu darba laiku (Darba likuma 134.p.2.d.). Te gan jāatceras, ka strādājot par stundu mazāk, darbinieks saņems arī mazāku algu. Turklāt, jāņem vērā, ka atgriezties uz pilna darba laika slodzi tad var būt ne vienmēr iespējams, jo darba devējam nav pienākums ņemt darbinieku atpakaļ uz iepriekšējiem darba līguma noteikumiem.

Darba koplīgumā būtu iespējams vienoties, ka pusdienas pārtraukumu var pārcelt uz laiku, kad ir jāizņem bērns no skolas.

OVP - obligātā veselības pārbaude

Obligātās veselības pārbaudes darba ņēmēja un darba devēja attiecībās

Obligātās veselības pārbaudes mērķis ir nodarbinātā veselības aizsardzība, lai arodslimību ārsts pēc iespējas agrāk atklātu veselības traucējumus, ko rada darba vides ietekme, un varētu uzsākt to savlaicīgu ārstēšanu. Obligāto veselības pārbaudi ir nepieciešams veikt:

  • lai noteiktu, vai nodarbinātā veselības stāvoklis pieļauj strādāt darbavietās, kur sastopami noteikti riska faktori;
  • lai noteiktu, vai nodarbinātajam nav kāds veselības traucējums, kas konkrētā darba riska faktoru ietekmē var saasināties vai izraisīt nelaimes gadījumus;
  • lai savlaicīgi identificētu veselības traucējumus, kas radušies darba vides kaitīgo faktoru ietekmē, u. tml.

Obligāto veselības pārbaužu nepieciešamība ir nostiprināta vairākos tiesību aktos. Vienu no nepieciešamajām pārbaudēm paredz Darba aizsardzības likuma 15. pants, savukārt to veikšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 219 “Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude”.

Obligātā veselības pārbaude ar darba devēja rīkojumu

Obligāto veselības pārbaužu nodrošināšana darbiniekiem ir viens no darba devēja pienākumiem.  Obligāto veselības pārbaudi veic personām, kuras ir nodarbinātas vai kuras paredzēts nodarbināt:

  • darbā, kur viņu veselības stāvokli ietekmē veselībai kaitīgie darba vides faktori;
  • darbā īpašos apstākļos.

Izvērsts iespējamo veselībai kaitīgo darba vides faktoru saraksts, kurā ietverti dažādi ķīmiskie, bioloģiskie, fizikālie un psihoemocionālie faktori, kas var ietekmēt cilvēka veselību,  ir atrodams MK noteikumu Nr. 219 1. pielikumā. Saraksts ir papildināts ar nepieciešamajām pārbaudēm, kas jāveic, ja darbinieks ir pakļauts kādam no minētajiem riska faktoriem. Saraksts ir tik plašs, ka praksē ir grūti iedomāties darba vidi, kas neatstātu nekādu iespaidu uz cilvēka veselību un pieļautu, ka darbiniekiem obligātās veselības pārbaudes nav jāveic.

Regulāra veselības pārbaude pie arodslimību ārsta obligāti nepieciešama ne tikai fiziska darba veicējiem, tai skaitā darbs, stāvot kājās, bet arī biroja darbiniekiem, kuri ikdienā strādā ar datoru. Arī sēdošs darbs var izraisīt nopietnas muskuļu un skeleta slimības, darbs pie displeja var pasliktināt redzi. Kaitīgo darba vides faktoru vidū ir iekļauti arī psihoemocionālie riski, piemēram, nakts darbs, paaugstināta atbildība, bieži pieņemot lēmumus, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvību vai veselību, atbildība par lielām materiālām vērtībām, psihoemocionāla pārslodze.

Obligātā veselības pārbaude var būt pirmreizēja, periodiska un ārpuskārtas. Uz pirmreizējo obligāto veselības pārbaudi nosūta visas personas pirms darba tiesisko attiecību vai valsts civildienesta tiesisko attiecību uzsākšanas atbilstoši visiem identificētajiem riska faktoriem, kuriem persona būs pakļauta. Periodiskās obligātās veselības pārbaudes veic nodarbinātajiem periodiski. Periodisko obligāto veselības pārbaužu biežums var būt vienu reizi gadā, vienu reizi divos gados un vienu reizi trīs gados. To nosaka darba devējs, veicot darba vides riska novērtējumu.

Ja mainās veselībai kaitīgie darba vides faktori vai īpašie apstākļi, kā arī pēc arodslimības ārsta norādījuma vai paša nodarbinātā vai uzticamības personas pieprasījuma, vai pēc darba devēja iniciatīvas darbinieku jebkurā laikā var nosūtīt veikt ārpuskārtas (papildu) veselības pārbaudi, lai pārliecinātos, ka nodarbinātā veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam, tai skaitā ilgstošas vai biežas darbnespējas gadījumā.

Obligātās veselības pārbaudes jāveic arī attālinātā darba veicējiem

Darba tiesiskajās attiecībās darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darba vietā. Darba aizsardzības tiesību aktos šis pienākums ir attiecināts arī uz attālināto darbu.

Attālinātā darba definīcija Darba aizsardzības likumā iekļauta ar grozījumiem un ir spēkā no 2020. gada 1. jūlija. Likumā noteikts, ka attālinātais darbs ir tāds darba izpildes veids, kurā darbs, kuru nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmumā, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tai skaitā darbs, kuru veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Par attālināto darbu netiek uzskatīts darbs, kas tā specifikas dēļ ir saistīts ar regulāru pārvietošanos (piegādes un pārvadājumu pakalpojumi, izbraukumi pie klientiem).

Līdz ar to runa ir par biroja darbu, kas ir pārnests uz jebkuru citu vietu, visbiežāk – darbinieka mājām.

Apstāklis, ka darbinieks darba pienākumus veic attālināti, neatbrīvo to no darba devēja izvirzīto prasību – tostarp obligātās veselības pārbaudes veikšanas. Noslēdzot darba līgumu, darbinieks un darba devējs ir vienojušies par līgumā noteikto darba pienākumu izpildi, kā arī citu iekšējo un ārējo normatīvo aktu ievērošanu un darbinieka pakļaušanos darba devēja rīkojumiem.

Darba vides risku novērtēšana attālinātajam darbam

Darba devējs ir atbildīgs arī par attālināti strādājošo drošību un veselību. Attālinātā darba normatīvais regulējums ir:

  • Darba likums;
  • Darba aizsardzības likums;
  • Ministru kabineta noteikumi Nr. 359 “Darba aizsardzības prasības darba vietās”;
  • MK noteikumi Nr. 343 “Darba aizsardzības prasības, strādājot ar displeju”;
  • MK noteikumi Nr. 660 “Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība”.

Darbinieks, izmantojot datoru, teorētiski var strādāt jebkurā vietā. Būtiska ir vienošanās starp darbinieku un darba devēju.  Jāatrunā, kurā vietā vai vairākās vietās darbinieks strādās un kādiem darba vides riska faktoriem tiks pakļauts.

Darba likuma 8. pantā noteikts, ka nodarbinātais, kurš veic attālināto darbu, sadarbojas ar darba devēju darba vides riska novērtēšanā un sniedz darba devējam informāciju par attālinātā darba vietas apstākļiem, kas var ietekmēt viņa drošību un veselību. Ja nodarbinātais attālināto darbu veic dažādās vietās, darba devējs darba vides riska novērtēšanu veic attiecībā uz konkrēto darba veidu (piemēram, attālinātajam darbam, kuru veic ar datoru, izvērtējot, kādiem darba vides faktoriem nodarbinātais varētu tikt pakļauts, piemēram, ergonomiskajiem faktoriem, telpas mikroklimatam, apgaismojumam, psihoemocionālajiem faktoriem u. c.), taču, ja nodarbinātais attālināto darbu pastāvīgi veic vienā vietā, darba devējs darba vides riska novērtēšanu veic attiecībā uz konkrēto darba vietu, ja darba devējs un nodarbinātais par to ir vienojušies.

Darbinieks ir jāinformē, kā pareizi iekārtot darba vietu, kā arī par to, ka jāievēro mazas atpūtas pauzes, pusdienas laiks, jāatrod laiks fiziski izkustēties.

Kas maksā par obligāto veselības pārbaudi

Darba likuma 82. pants un Darba aizsardzības likuma 15. panta otrā un trešā daļa paredz, ka:

  • izdevumus, kas saistīti ar nodarbināto obligātajām veselības pārbaudēm, sedz darba devējs;
  • izdevumus, kas saistīti ar obligāto veselības pārbaudi pirms darba tiesisko vai valsts civildienesta tiesisko attiecību uzsākšanas, pēc savstarpējas vienošanās sedz attiecīgā persona pati no saviem līdzekļiem vai darba devējs.

Tā kā obligātā veselības pārbaude tiek veikta atbilstoši darba devēja rīkojumam, tā ir jāveic darbinieka darba laikā. Nodarbinātajam nav jāpilda darba devēja rīkojumi savā brīvajā laikā.

Darba attiecību izbeigšana veselības stāvokļa dēļ

Ja veselības stāvokļa dēļ ir nolemts darba attiecības izbeigt, darbiniekam jāvēršas pie ārsta atzinuma saņemšanai, ka darba attiecības nevarat turpināt veselības stāvokļa dēļ. Pēc tam ārsta atzinums ir iesniedzams darba devējam. Darbiniekam uzteikums nav jāraksta. Darba likuma 101. panta pirmās daļas 7. punkts noteic, ka darba devējam ir pamats uzteikt darba līgumu, ja darbinieks nespēj veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums. Tādā gadījumā saskaņā ar likuma 112. pantu darba devējam kopā ar galīgo aprēķinu ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts, kura apmērs ir atkarīgs no darbinieka stāža uzņēmumā. Uzteikuma termiņš saskaņā ar likuma 103. pantu būs – nekavējoties.

Darba drošības prasības

Darba aizsardzība attālinātajam darbam un pašnodarbinātajiem

Darba aizsardzības likumā kopš 2020. gada 1. jūlija ir definēts attālinātais darbs, kas daudziem ir kļuvis īpaši aktuāls pandēmijas laikā, precizēts kādā veidā iespējams veikt šāda darba vides riska novērtēšanu. Likums papildināts ar iespēju darba devējam izmantot informācijas tehnoloģijas risinājumus ar darba aizsardzību saistīto procesu dokumentēšanā. Ar likuma izmaiņām ieviesta prasība pašnodarbinātajiem ievērot Darba aizsardzības likuma normas, kā arī pienākumus un atbildību strādājot pasūtītāja darba vidē. Noslēdzot līgumu ar pašnodarbināto, kas veiks darbu uzņēmuma darba vidē, līgumdarbu pasūtītājam jānodrošina pašnodarbinātajam tikpat droša darba vide kā citiem uzņēmumā nodarbinātajiem.

Kas ir attālinātais darbs

Likumā ar grozījumiem iekļautā definīcija nosaka: attālinātais darbs ir tāds darba izpildes veids, kurā darbs, ko nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmumā, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tas ir arī darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Par attālināto darbu šā likuma izpratnē netiek uzskatīts darbs, kas ir saistīts ar regulāru pārvietošanos, piemēram, izbraukumi pie klientiem, komandējumi un darba braucieni.

Attālinātais darbs šā likuma izpratnē attiecas ne tikai uz darbu ar datoru, bet arī jebkuru citu darbu ārpus uzņēmuma, piemēram, tā var būt kādu lietu izgatavošana vai apstrāde darba devēja uzdevumā. Tai pat laikā ir noteikta konkrēta robežšķirtne: par attālināto darbu tiek uzskatīts tikai tas darbs, kuru var veikt uzņēmuma darba vietās, bet pēc darba devēja un nodarbinātā savstarpējas vienošanās darbinieks to pastāvīgi vai regulāri veic mājās vai citā darba vietā. Turklāt darbs var tikt veikts arī vairākās darba vietās, pārvietojoties, privātās vai publiskās vietās, kopstrādes telpās vai reizēm arī ārpus telpām.

Tātad attālinātais darbs ir tikai darba veikšanas veids attālināti – no mājām u. c., neatrodoties uzņēmuma teritorijā un darba vietā uz vietas. Arī attālinātā darba situācijā darbinieks atrodas darba devēja rīcībā, pakļaujas darba devēja rīkojumiem un noteiktai darba kārtībai, līdz ar to, arī attālināti strādājot, darbiniekam jāveic darba pienākumi darba līgumā nolīgtā darba laika ietvaros.

Par iespēju pāriet uz attālināto darbu, ja darba līgumā iepriekš tas nav noteikts, darba devējam jāinformē darbinieki ne tikai mutiski, bet arī rakstveidā, piedāvājot darba līguma grozījumus.

Darbs mājās un privātums

Likuma 8. pants “Darba vides risku novērtēšana” ir papildināts, nosakot attālināti strādājošā darbinieka pienākumu sadarboties ar darba devēju darba vides riska novērtēšanā un sniegt darba devējam informāciju par attālinātā darba vietas apstākļiem, kas var ietekmēt viņa drošību un veselību. Tai pat laikā jāņem vērā, ka Satversmes 96. pants ikvienam garantē tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Ja darbinieks strādā attālināti, tad darba devējam var būt sarežģītāk veikt darba vides iekšējo uzraudzību un darba vides riska novērtēšanu, ņemot vērā to, ka darbs var tikt veikts privātā teritorijā, kur darba devējam nav tiesību piekļūt, vai arī lielā attālumā no uzņēmuma atrašanās vietas. Turklāt attālināto darbu var veikt, arī pārvietojoties uz dažādām vietām, piemēram, kādu brīdi strādāt mājās, tad kafejnīcā, pa ceļam sabiedriskajā transportā, parkā u. c..

Lai atvieglotu darba devējiem darba vides risku novērtēšanu, likumā ir noteikts, ka attālinātā darba vides riska novērtēšanu veic tad, ja nodarbinātais darbu veic dažādās darba vietās, tādējādi darba devējam nav fiziski jāpārbauda katra darba vieta, bet gan ir iespējams prognozēt, kādiem riska faktoriem nodarbinātais varētu tikt pakļauts (piemēram, ergonomiskie riska faktori, darbs ar datoru, mikroklimats u. c.).

Darba drošība un atbildība

Attālinātā darba situācijā novērtēt riskus un vienlaicīgi respektēt privātās dzīves neaizskaramību ir diezgan sarežģīti. Kādā veidā un kas varēs pārliecināties, vai darbinieks tiešām ir ievērojis darba drošības noteikumus un, piemēram, nav strādājis alkohola vai narkotisko vielu ietekmē?

Darba devējam ir tiesības noteikt iekšējās kārtības noteikumus, kas attiecināmi uz attālināto darbu. Un darbiniekam ir pienākums sadarboties ar darba devēju darba vides riska novērtēšanā un sniegt darba devējam informāciju par attālinātā darba vietas apstākļiem, kas var ietekmēt viņa drošību un veselību. Arī attālinātā darba gadījumā darba devējam ir tiesības nosūtīt darbinieku uz alkohola vai narkotisko vielu pārbaudi, ja tas ir nepieciešams.

Atbildība par darba drošības ievērošanu

Atbilstoši izmaiņām Darba aizsardzības likumā pieņemti grozījumi arī MK noteikumos Nr. 950 “Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” (25. 08.2009.), kuri nosaka, ka nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtība tiek attiecināta arī uz nelaimes gadījumiem, kas notikuši, veicot attālināto darbu. Tādejādi iepriekš noteiktais, ka nelaimes gadījumu izmeklēšana attiecas arī uz nelaimes gadījumiem, kas notikuši pildot darba pienākumus ārpus uzņēmuma teritorijas vai ārpus noteiktā darba laika, tostarp komandējumā vai darba braucienā.

Ar grozījumiem precizēts kādā veidā iespējams veikt darba vides riska novērtēšanu attālinātā darba gadījumā, paredzot, ka to var veikt konkrētajai darba vietai, taču darba vides risku novērtēšanu var veikt arī attālinātajam darbam kā darba veidam, prognozējot kādiem darba vides riskiem nodarbinātais var tikt pakļauts.

Attālinātā darba gadījumā būtiska loma ir nodarbināto apmācībai un informēšanai, lai nodarbinātais spētu pats iekārtot atbilstošu darba vietu un ilgtermiņā nekaitētu savai veselībai.

Pašnodarbinātajam jāstrādā drošā vidē

Pašnodarbinātajam jāstrādā drošā vidēLīdz šim bija noteikts, ka pašnodarbinātajam ir pienākums rūpēties par savu drošību un veselību darbā. Ar grozījumiem konkretizēts, ka pašnodarbinātajiem jāievēro Darba aizsardzības likumā noteiktie vispārīgie principi.

Likums papildināts ar 16.1 pantu “Pašnodarbināto drošība un veselības aizsardzība”, kas nosaka mijiedarbību starp pašnodarbināto un pakalpojuma saņēmēju, ja pašnodarbinātais strādā pakalpojuma saņēmēja darba vidē. Šādā gadījumā pašnodarbinātajam ir pienākums ievērot pakalpojuma saņēmēja norādījumus darba aizsardzības jautājumos. Tāpat ir pienākums informēt pakalpojuma saņēmēju par sava darba specifiku, lietotajām metodēm un izmantoto aprīkojumu, ja tas var ietekmēt citu nodarbināto drošību un veselības aizsardzību.

Pakalpojuma saņēmējam, kas noslēdzis līgumu ar pašnodarbināto, ir pienākums nodrošināt viņam tikpat drošu darba vidi kā savā uzņēmumā nodarbinātajiem, ja pašnodarbinātais veic darbu šā uzņēmuma darba vidē.

Pakalpojuma saņēmējs, kas noslēdzis līgumu ar pašnodarbināto par darba veikšanu pakalpojuma saņēmēja uzņēmuma darba vidē, ir tiesīgs nepielaist viņu pie darba vai apturēt viņa darbu, ja konstatē, ka viņš pārkāpj darba aizsardzības noteikumus, arī noteikumus par darba aprīkojuma un individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanu, vai apdraud savu vai citu personu drošību un veselību.

Līdz ar to ir nodrošināmi vienlīdzīgi apstākļi, arī prasības nodarbinātajiem un pašnodarbinātajiem.

Savukārt, ja pakalpojuma saņēmēja uzņēmuma darba vidē notiek nelaimes gadījums, kurā cieš pašnodarbinātais, tad pakalpojuma saņēmējs, kas noslēdzis līgumu ar viņu, noskaidro un izvērtē nelaimes gadījuma cēloņus, kā arī veic nepieciešamos preventīvos pasākumus līdzīgu nelaimes gadījumu novēršanai, ja tas var ietekmēt šajā uzņēmumā veicamo darbu.

Dokumentācijai piemērojamas 21. gadsimta tehnoloģiju iespējas

Likumā ir noteiktas tiesības darba devējam izmantot informācijas tehnoloģijas risinājumus ar darba aizsardzību saistīto procesu dokumentēšanā, tostarp arī darba vides riska novērtēšanas rezultātu dokumentēšanai. Šos elektroniskos dokumentus jāparaksta atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Darba devējam jānodrošina valsts uzraudzības un kontroles iestādēm iespēja piekļūt ar darba aizsardzību saistītajiem elektroniskajiem dokumentiem un pārliecināties par to autentiskumu un integritāti.

Kas no Darba aizsardzības likuma ir dzēsts? No likuma izslēgtas prasības, kas attiecas uz dažāda veida nodarbināto un darba vietu sarakstu sastādīšanu.

Kā veicams darba risku novērtējums?

Darba devējs novērtē darba vides risku šādā kārtībā:

1) konstatē darba vides faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai;

2) nosaka nodarbinātos vai citas personas, kuru drošība un veselība ir pakļauta darba vides riskam;

3) izvērtē darba vides riska apjomu un raksturu;

4) nosaka, kādi darba aizsardzības pasākumi (piemēram, individuālo aizsardzības līdzekļu izsniegšana, obligāto veselības pārbaužu veikšana, nodarbināto apmācība, darba aprīkojuma nomaiņa) ir nepieciešami, lai novērstu vai mazinātu darba vides risku.

Novērtējot darba vides risku, tostarp attālinātā darba, darba devējs ņem vērā, ka risku nodarbināto drošībai un veselībai galvenokārt var radīt:

1) darba vietu izvietojums un iekārtojums;

2) darba aprīkojuma izvēle un lietošana;

3) fizikālo, ķīmisko, psiholoģisko, bioloģisko, fizioloģisko un citu darba vides faktoru iedarbība;

4) darba un ražošanas metožu izvēle un lietošana, kā arī darba gaitas un darba laika organizācija;

5) nepietiekama nodarbināto profesionālā sagatavotība un instruēšana, arī darba aizsardzības jomā;

6) visu šajā panta daļā minēto apstākļu kopums.

Likuma grozījumi pēc būtības neparedz obligātu jaunu dokumentu veidu izstrādi, jo izmantot informācijas tehnoloģijas risinājumus ir darba devēja tiesības. Darba devējs var turpināt sagatavot un parakstīt nepieciešamos dokumentus papīra formā.

Pieteikties konsultācijai