No 2024. gada beigām darba devējiem ir saistoša prasība pamatot svešvalodu zināšanu nepieciešamību darba pienākumu veikšanai. 2024.gada 22.oktobrī spēkā stājās grozījumi Latvijas Republikas Darba likuma 32. panta 3.daļā. Tie regulē darba devēja tiesības un pienākumus attiecībā uz svešvalodas prasībām.
Darba devējam ir jābūt skaidram pamatojumam, kāpēc konkrētā svešvaloda ir nepieciešama. Jaunā norma paredz, ka svešvalodu zināšanu nepieciešamība jānorāda jau darba sludinājumā un svešvalodas prasmes nepieciešamība jāpamato.
Kā un kad darba devējiem ir jānorāda svešvalodu zināšanu nepieciešamība darba sludinājumā
Darba devējiem ir jānorāda svešvalodu zināšanu nepieciešamība jau darba sludinājumā, ja tā ir vajadzīga konkrēto darba pienākumu veikšanai. Tas nozīmē, ka darba devējiem ir jābūt skaidram pamatojumam, kāpēc konkrētā svešvaloda ir nepieciešama.
Prasība pēc svešvalodas zināšanām ir pamatota, ja tā ir objektīvi nepieciešama konkrēto darba pienākumu veikšanai. Šeit ir daži piemēri, kad svešvalodu prasība var būt pamatota:
Tieša saskarsme ar ārvalstniekiem. Ja darbiniekam ir tieša saskarsme ar ārzemniekiem, piemēram, gidiem, muzejpedagogiem, administratoriem vai klientu reģistratoriem viesnīcās vai tūrisma mītnēs.
Darba pienākumi saistīti ar ārvalstīm. Ja darba pienākumu izpilde ir saistīta ar ārvalstu delegāciju uzņemšanu Latvijā, piemēram, sadarbības vai mācību pasākumos, vai ar kultūras, izklaides un sporta pasākumu organizēšanu, kur ir tieša saskarsme ar ārvalstu speciālistiem vai sponsoriem.
Specifiskas profesijas. Profesijās, kurās darba veikšana bez konkrētās valodas zināšanām nebūtu iespējama, piemēram, tulkiem, svešvalodu pasniedzējiem, svešvalodā izdota masu informācijas līdzekļa žurnālistiem.
Objektīvs un pamatots priekšnoteikums. Ja svešvalodu prasme ir objektīvs un pamatots priekšnoteikums konkrētā darba veikšanai vai attiecīgajai profesijai, tai skaitā, ja darba izpilde ir saistīta ar ārvalstīm.
Valsts darba inspekcijas ieskatā prasībai pārzināt konkrētas svešvalodas, tostarp krievu valodu, nevajadzētu būt saistošai pārdevējiem, kasieriem, tirdzniecības zāles darbiniekiem, virtuves darbiniekiem, preču piegādātājiem, ārstiem, māsām, sanitāriem, pedagogiem (izņemot svešvalodu pedagogus), būvstrādniekiem u. tml.
Pieejamas vadlīnijas par jauno normu piemērošanu
Vadlīnijas darba devējiem par svešvalodu prasībām darba vidē un darba sludinājumos pieejamas gan Valsts darba inspekcijas, gan Valsts valodas centra mājaslapā:
- Valsts darba inspekcijas tīmekļvietnē “Vadlīnijas darba devējiem par valsts valodas nozīmi un svešvalodu prasībām darba vidē un darba sludinājumos (publiskajā sektorā)”
- Valsts valodas centra mājaslapā – “Vadlīnijas darba devējiem par valsts valodas nozīmi un svešvalodu prasībām darba vidē un darba sludinājumos (privātajā sektorā)”.
Privātpersonu saziņa
Spēkā esošie normatīvie akti neaizliedz privātpersonām saziņā lietot svešvalodas, tai skaitā darba vidē. Valsts valodas likuma 2. panta trešā daļa nosaka, ka likums neattiecas uz valodu lietošanu Latvijas iedzīvotāju neoficiālajā saziņā. Tas nozīmē, ka no darba pienākumu veikšanas brīvajā laikā nodarbinātajiem ir tiesības savā starpā sarunāties svešvalodā, piemēram, kopīgi pusdienojot vai sarunājoties par vispārīgām, ar darba pienākumiem nesaistītām tēmām.
Privātajā jomā individuālā saziņa ar klientu var norisināties svešvalodā, ja tas netiek skartas sabiedriskās intereses.