Komandējums, darbinieka nosūtīšana vai darba brauciens

Jauno tehnoloģiju ienākšana un interneta plašā pieejamība ir radījusi nepieciešamību arvien biežāk veikt darba pienākumus attālināti no uzņēmuma atrašanās vietas. Turpinot attiecības ar darba devēju, darbinieks darbu attālināti no dzīvesvietas var veikt, atrodoties “komandējumā”, “darba braucienā” vai esot “darba devēja nosūtījumā” ārvalstī.

Atkarībā no noslēgtā darba līguma, brauciena iemesla un tā noformējuma ir atkarīga dienas nauda, ko saņem darbinieks, kā arī tas, cik lielā mērā tiek segti brauciena izdevumi. Turklāt ir virkne prasību, kas ir jāievēro, noformējot „komandējumu”, „darba braucienu” un „ darba devēja nosūtījumu”.

Attiecībā uz komersantiem darba braucieni tiek reglamentēti, lai nerastos situācija, ka darbinieka lielāko daļu ienākuma algas vietā saņem kā kompensāciju par darba braucieniem, kas ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI) neapliekams ienākums. Tādēļ MK noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” ir paredzēts, ka kompensācijas un piemaksas par darba braucieniem tiek ierobežotas ar proporciju.

Apskatīsim īsumā, kā no Latvijas tiesiskā regulējuma viedokļa tiek interpretēts „komandējums”, „darba brauciens” un „darbinieka nosūtīšana”.

Komandējums

Par komandējumu uzskatāms ar vadītāja rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka (valsts ierēdņa, amatpersonas u.tml.) brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijā vai uz ārvalstīm, savukārt ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstī, tad uz citu valsti vai uz Latviju. Šī brauciena mērķim ir jābūt saistītam:

  • pildīt darba vai dienesta uzdevumus vai
  • papildināt zināšanas un paaugstinātu kvalifikāciju, tā saucamais, mācību komandējums;

Mācību komandējumam ir izņēmums. Ja darbinieks tiek nosūtīts uz izglītības iestādi, lai iegūtu izglītību, kas ir noteikta kā nepieciešama amata (darba) pienākumu izpildei, tas nav klasificējams kā komandējums. Šo izņēmumu neattiecina uz karavīriem.

Par darbinieku šajā gadījumā uzskata arī tādu fizisko personu, kura nav darba attiecībās ar institūciju, kas sūta to komandējumā, un kura savu darbu nepilda savas saimnieciskās darbības ietvaros, protams, ja šīs personas komandējums ir saistīts ar tādu mērķu sasniegšanu un uzdevumu veikšanu, kuri paredzēti attiecīgās institūcijas statūtos (nolikumā).

Tātad galvenie nosacījumi, lai noformētu komandējumu:

  • rakstisks vadītāja rīkojums,
  • sūtamā persona vai vairākas personas,
  • nosūtījuma laika periods,
  • nosūtījuma vieta vai vairākas vietas,
  • nosūtījuma uzdevums (mērķis),
  • nosūtāmā persona neveic darbu SD ietvaros.

Darba brauciens

Par darba braucienu uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē).

Darbinieka nosūtīšana

Darbinieka nosūtīšanu regulē Darba likums. Būtiskākā pazīme, kas nošķir komandējumu no darbinieka nosūtīšanas, ir tā, ka darbinieks uz citu valsti, kurā viņš parasti neveic darbu, tiek nosūtīts uz noteiktu laika periodu veikt darbu par labu citam uzņēmumam, saglabājot darba tiesiskās attiecības ar darbinieku.

Darbinieka nosūtīšana var notikt vairākos veidos:

  • darba devējs nosūta darbinieku uz citu valsti, pamatojoties uz līgumu, ko tas noslēdzis ar personu, kuras labā tiks veikts darbs; piemēram, Latvijas komersants noslēdz līgumu ar Igaunijas uzņēmumu par baseina iekārtu uzstādīšanu, un Latvijas uzņēmums nosūta savus darbiniekus veikt līgumā noteiktos darbus Igaunijā;
  • darba devējs nosūta darbinieku uz savu citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu; piemēram, Somijas uzņēmums nosūta darbinieku uz koncernā ietilpstošu uzņēmumu Latvijā;
  • darbā iekārtošanas institūcija kā darba devējs nosūta darbinieku personai, kuras labā tiks veikts darbs, ja tās uzņēmums atrodas citā valstī vai arī tā veic savu darbību citā valstī; piemēram, Latvijas darba aģentūra noslēdz līgumu ar Vācijas uzņēmumu par darbinieku nomu, un darbinieki tiek nosūtīti darbam uz Vāciju.

Darba likumā ietvertais regulējums attiecībā uz darbinieku nosūtīšanu attiecas uz Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās Zonas dalībvalstu vai Šveices Konfederācijas darba devējiem.

Darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā valstī, ir pienākums nosūtītajam darbiniekam nodrošināt minimālo nodarbinātības noteikumu izpildi un darba apstākļus saskaņā ar attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem. Saskaņā ar direktīvām darba devējam nosūtītajam darbiniekam, atrodoties mērķa valstī, ir jānodrošina:

  • mērķa valstī noteiktais maksimālais darba un minimālais atpūtas laiks;
  • mērķa valstī noteiktais minimālais apmaksātais ikgadējais atvaļinājums;
  • mērķa valstī spēkā esošā minimālā algas likme, to skaitā likmes par virsstundām;
  • mērķa valstī noteikto darba ņēmēju iznomāšanas noteikumu ievērošana;
  • veselības aizsardzības pasākumi mērķa valstī;
  • vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm un citi diskrimināciju izslēdzoši noteikumi.

Darba likums regulē gan darbinieka nosūtīšanas jautājumus, gan arī citus jautājumus, kas saistīti ar darbinieka nosūtīšanu. Savukārt jautājumi, kas saistīti ar darba aizsardzību ir regulēti Darba aizsardzības likumā un virknē Ministru kabineta izdotajos noteikumos. Jautājumi, kas ir saistīti ar komandējuma izdevumu atlīdzināšanu, ir atrunāti MK noteikumos “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”.

Informācija darba devējiem un darbiniekiem par darbinieku nosūtīšanu un par noteikumiem citās valstīs ir atspoguļoti Labklājības ministrijas mājaslapā.